Kad man liekas, ka tālāk jau vairs nav kur, es pieķeru sevi septiņos no rīta ejot cauri parkam uz ikrīta autobusu un nogulēto brokastu kompensācijas nolūkos stumjot ģīmī brokastpārslas ar sauju uzreiz no pakas, un man ir neizsakāms prieks, ka neviens man tuvs cilvēks klātienē neredz tos Getliņus, līdz kuriem esmu aizdzīvojusies.

Viskij, nu maziņais, es tevi arī.