Dzimšanas dienu atzīmēju ar viskiju, salauztu virtuves galdu un skaļu uzvešanos pēc desmitiem vakarā, dažas dienas vēlāk laimīgi tripoju zem Kambodžas baravikām [>kim_wilde.mp3] un viss bija ļoti skaisti, mani putuplasta griesti bija milzīga, taustekļaina gļotu briesmoņa zelta krūšu bruņas un es kā visas pasaules vecmāmiņa sēdēju uz dīvāna viscaur saskaņā un vienotībā [nākamajā rītā es no visas sirds gribēju mirt, bet to es gribu bieži].

Naktīs grūti aizmigt, vienalga, ej gulēt septiņos vakarā vai trijos naktī, galvā visu laiku ir neizskaidrojama balsu murdoņa [reizēm var izšķirt atsevišķus vārdus vai teikumus, un neviens no tiem man neko neizsaka], un tā tā dzīve paiet vienos priekos – vēl neesi izgājis ārā pa durvīm, kad jau gribas mājās, visa mana dzīve ir nebeidzama vēlme vienkārši būt mājās.

 In other news, jau krietnu brīdi esmu kopā ar R., ir labi un mierīgi, man nav jāiztaisās par nezin ko un es varu turpināt būt sarkastiska, sociofobiska īgņa, tikai konstanti ir bail, ka visu sapisīšu ar galiem, kā jau parasti – es zinu, ka tas ir tikai iestrēdzis overthinking cikls, gļuks smadzeņu bioķīmijā, un tiklīdz sāk klāties daudzmaz labi, jau laicīgi gribas gatavoties nākamajiem sūdiem, taču ja es tādos tiešām iedzīvošos, man nav ne jausmas, kas būs.  

Kamēr es šo rakstīju, krita valdība. Oh well.