Līmenis ir sasniegts brīdī, kad visa nedēļa paiet, gaidot piektdienu tikai tāpēc, lai beidzot varētu kārtīgi saēsties benzīšus un iet gulēt bez uztraukumiem par to, ka sešos no rīta jāceļas, nevis tāpēc, ka brīvdienas ar dažāda kalibra priecīgām aktivitātēm.

Atnācu uz darbu, uzvārīju tēju (birojā ir +6 grādi) un atskārtu sekojošo – manā nodaļā strādā kopumā 4 cilvēki, no kuriem divi ir precēti un ar ģimenēm, viens dzers kāzas maijā, bet es esmu vienkārši gay rebel, haha – gan darba, gan ģimenes melnā avs un nesanākusī pirmā pankūka at it’s finest (priecīgi ir tas, ka ne kolēģi, ne ģimenes locekļi man neuzplijas ar personīgas dabas jautājumiem un es varu mierīgi turpināt dzert, mīlēt meitenes un mirt no depresijas).

Par meitenēm runājot, es esmu līdz vēmienam iemīlējusies un man ir sajūta, ka tas viss beigsies ļoti drīz un ļoti slikti, un doma par to, ka tā ir tikai neveselā smadzeņu bioķīmija, kas man liek nervozēt par visu un jebko, nav ne mazākajā mērā mierinoša – visi mani īleni izlīdīs no maisiem, visi mani sūdi pie manis atgriezīsies trīskārši, un lai kā arī es kārpītos ārā no šī slimā mindseta, nepamet sajūta, ka she will be the death of me, agrāk vai vēlāk.

Pierezervēju atvaļinājumu jūnijā, dies’ dod tik ilgi novilkt.