Rīt būs divas nedēļas, kopš esmu šeit (man ir krietni labāk, nekā bija, bet izmisums, kaut gan krietni notušēts, joprojām persistē), dienas paiet biezputrā, tabletēs un smēķos, un kaut gan es drīkstu klīst apkārt, pa dienām braukt mājās un kopumā kaut uz galvas stāvēt, man nav ne jausmas, kāda būs dzīve tur ārā, aiz slimnīcas eiroremontētajām sienām, kur man būs jāatgriežas pie iekšzemes kopprodukta celšanas savā biroja aizgaldā un kā rastafarietim pacietīgi jāgaida, kad Dža mani atpestīs no Babilonas gūsta.

Es ceru, ka R. aizrīsies ar sava jaunā draudziņa pimpi, lai arī cik ļoti es viņai vēlētu labu, taču kas attiecas uz mani, es esmu ļoti laimīga; dziļi noslēptā abpusējā mīlestība visu šo laiku vienkārši gaidīja piemērotu brīdi, kā izrādās, and if this doesn't work out, I have no idea what will - es jūtos kā savos mazpadsmit, kad biju līdz acīm iemīlējusies pirmoreiz, taču pieredze mani ir mācījusi un paralēli nesavtīgajai vēlmei atdot sevi visu ir arī vēlme viņu no sevis pasargāt, un es nezinu, mīļie patērētāji, kāds ir šī visa sausais atlikums.

Es gribu gulēt trejdeviņus gadus.