Jau kādu laiku gribu rakstīt ierakstu, bet tad visu laiku to atlieku un tad vienkārši noslinkoju.

Nedomāju, ka ir baigais noslēpums, ka gadus-n atpakaļ biju nedaudz traks jaunietis. 'Dzert un drāzties - nekad neapstāties' bija labākais moto. Laiks, kad sanāca daudz reizes ieskriet sienā, lai kaut ko mācītos.
Tas bija laiks, kad vēlējos bohēmu. Sēdēt piepīpētos krogos ar draugiem. Apzvanīt cilvēkus, lai uzzinātu, kuram ir nauda un ar, kuru varētu šovakar sadzert.
Un tad tas bija normāli. Tad tas bija stilīgi. Es, protams, šo laiku nenožēloju, tikai tagad uz to visu atskatoties ir tāds - vai tas viss tiešām bija tā vērts lai iegūtu tās dažas mācības?
'Draugi' no tā laika ātri vien pazuda. Nezinu vai viņus tagad pat atpazītu uz ielas.
Daudzas atmiņas un notikumi ir miglā tīti. Pārlasot vecus Cibas ierakstus ir grūti līmēt kopā visu, kas notika.

Bet laikam daudziem tā mentalitāte joprojām ir saglabājusies... Un šis nav mans straight-edge high horse. Man vienkārši skumji redzēt cilvēkus, kuriem par katru iespēju gribas alhõlus.
'ES MĪLU DZĪVI!' . Nē, draudziņ. Tu mīli reibt. There is a difference. Es dzīvoju skaidrā, jo vēlos izbaudīt katru dienu. Gan labo, gan slikto.