Nākamreiz, kad kaut kur dosimies ar vecmāti vai nu viņu sazāļosim vai arī izmantosim veco labo draugu formaldehīnu...Jēi bogu!Visu ~300km garo ceļu nevarēja mitēties stāstīt par kādiem saviem paziņām...kur kurš strādā, ko kurš dara, kur man vajadzētu iet mācīties, ko man vajadzētu darīt pēc skolas...Un + visam viņa sāka runāt par to, kur man vajag precēties tuvākajā laikā...Un nedrīkst aizmirst arī viņas dziedāšanu...nē, ne jau vecos latviešu hitus...bet gan kādus mistiskus padomju laiku komjuniešu gabalus...Brīžos, kad piemirstas vārdi viņa pāriet uz na na na un kad apnīk na na na tad tas pārvēršas vienkārša suņa smilkstēšanā...Un to visu paciest blakus viņai sēžot...pļēd.Pat skanot metālam uz austiņām es varēju dzirdēt, kā viņa blakus sēžot dzied...ohh wait!Ienāca vel labāks veids kā izturēt tādus ceļus nākamajā reizē...dzert...pilnīgi pieliet mūli un smilkstēt līdzi...