Tātad izlēmu pastaigāt.Apstaigāt visus tos aizaugušos hektārus, cik nu viņi ir.Izmetu milzīgu loku.Apstaigāju visas vecās pļavas un aplokus.No viena stūra līdz otram.Un austiņās kaut kāda mūzika skanēja.Uzgāju meža cūku rakumus.Labums ir tāds, ka pa lauku ejot mierīgi var kliegt un dziedāt līdzi un tik un tā nevienam tas nepisīs.Jo visticamāk neviens to arī nedzirdēs.Aizgāju līdz vecajam ozolam, pie kura kā liecina nostāsti es svinēju savus pirmos Jāņus.Un tad līdz vienam citam, kura zaros uzrāpos un kādu pusstundu nogulēju skatoties uz zariem, kuri uz debesīm stiepās.Uz mīkstām sūnām.Dziedāju līdzi un par laiku bišku piemirsu.Pēc tam mēroju atpakaļceļu un nokļuvu pie senajiem bebru aizsprostiem.Liekas tajā vasarā, kad atklājām, ka jamie tur dzīvo arī viņus aizbiedējām...Tagad tur vis izskatās pamests, tikai alas vel ir un taži apgrauzti koki.+ pie mājas trīs stirnas ar mani reizē pārgāja ceļu.Ek, filozofiskas domas un vēlme pamest savu ķermeni.Nē, es neesmu pīpējis zāli!