es reizēm ļoti pārdzīvoju par to, ka mani draugi ir ļoti atšķirīgi no manis, mums lielākoties nesaskan viedokļi par lielām lietām, ar mat. vispār mēs domājam atšķirīgi teju katrā nozīmīgā punktā, un tas reizēm nogurdina. bet tad šodien es iedomājos, cik labi, ka mani draugi nav tādi kā es. cik labi, ka mani draugi ir daudz pacietīgāki un iecietīgāki par mani, jo es arvien ātrāk zaudēju pacietību un palieku īgna, arvien biežāk esmu nejauka un vispār, un laikam ir ok, ka man apkārt ir cilvēki, kuri vienkārši daudzās jomās ir daudz pacietīgāki nekā es. nedomāju, ka tam ir saistība ar pieminētajiem politiskajiem un dzīves uzskatiem, bet tas ir cits veids, kā paskatīties uz to, ka es un mani draugi neesam diez ko līdzīgi.