nu tā, pamazām, palēnām. kaut kā šis periods liekas līdzīgs augustam, kad atbraucu mājās un vienkārši ieslīdēju tādā kā vasaras miegā uz teju mēnesi, kad nevarēja vispār padomāt un neko izdarīt, un vienīgais, ko varēju darīt, bija homeland skatīšanās no rīta līdz vakaram. bet toreiz man vienkārši bija ļoti daudz kas jāpārdzīvo un jāapsmadzeņo, tāpēc tāda prāta atslēgšanās šķita likumsakarīga. tagad nekā tāda īsti nav, bet varbūt vienkārši tāds periods. un lai nu ko, bet saviem periodiem ir jāļaujas, jo citādāk var aizbraukt baigās auzās.
vecāki šodien bija pusdienās, tas bija mīlīgi un jauki, tēvs salaboja durvis un izdomāja, kā risināt manas gultas jautājumu (gultu izmantoju kā divguļamu gultu, bet tā īsti laikam tā nav paredzēta, tāpēc nav baigi stabila. nekas traks, vienkārši sanāk sagrīļoties pie straujām kustībām. kad kint. pirms divām naktīm palika pie manis, viņa trīs reizes naktī izvēlās ārā, jo gulta sazvīļojās. katrā ziņā interesanta lieta, ko piedzīvot vēlā naktī), ieteica veidus, kā uzlabot dzīvi un tamlīdzīgi. forši, pamazām te smuki iedzīvojamies.
bet diezgan traka tā vates sajūta galvā. mēģināšu atgriezties pie nopietna ritma, varbūt tas palīdzēs. vienvārdsakot, pamazām.