ikdienas kleksīši

viņvakar runājām ar draudzeni pa telefonu manas strauji tuvojošās dzēdē dienas sakarā. -nu, ko tad tev uzdāvināt? -prieku, mieru, mīlestību. -un ja tā praktiskāk? -nopietni? skaistu, gudru latviešu čomu. un šajā vietā viņa sāka traki smieties. un rīt man jāiet pie dietoloģes atskaitīties, bet johai, šodien esmu ēdusi, liekas, par visām pēdējām dienām kopā, un pilašu tante mani nav redzējusi pēdējo nedēļu vismaz. sāku domāt par šīs vizītes bastošanu. brīžiem liekas, ka mana ģimene ir absolūti sazvērējusies pret mani. viņi pērk un visos mājas stūros izliek šokolādes, taisa makaronus (ar dievīgo Buloņas mērci), salātiem liek klāt bezdievīgi daudz sāls un lieto tās drausmīgās mērces. un tad ik pa brīdim es aizeju pa gaisu, māmai stāstot, ka viņa taču neliktu alkoholiķim priekšā pudeli, ja viņš censtos atmest. viņa vienmēr par šādu līdzību smejas. stāstīju šodien Elzai par savu ēšanas režīmu un tādām lietām, viņa līdzjūtīgi skatījās uz mani un prasīja, vai man tā būs vienmēr jāēd, vai kaut reizi mūžā es nevarēšu sākt ēst normāli. es sāku smieties. un vispār, es gribētu kādam - vēlams, nepazīstamam - vienkārši izstāstīt visu savu dzīvi. nu tā, no pašas pirmās bērnudārza dienas līdz hmm, šodienai. vienkārši man liekas, ka tad, ja tu pasaki kaut ko skaļi, tie vārdi kļūst dzīvi un sāk dzīvot paši savu dzīvi. un es gribētu tikt vaļā no savas pagātnes nastas, ak, cik es šodien patētiska. un Jāņus es šogad svinēšu ar čomu, ar kuru pirms hmm, 4 gadiem man bija romāns, tas nemaz nav tik forši, ka visas trakulības un podi sagāzti jau tad, kad vēl biji mazs. un nu, pamazām pieaugot, sāc apzināties sekas, ko radījusi šāda dzīve. ai, vispār man jāiet mazgāt mati, bet es te vāvuļoju. čau, draudziņ.

p.s. (nākam?)otrdien rāda Es mīlu Hakabijus, iesaku, gosh, tā filma ir lieliska.