piezīmes.
man reizēm saka, ka es izskatoties pēc franču aktrises Lea Seydoux, bet es skatos un skatos fragmentus no Adeles dzīves un viņas intervijām un to pati neredzu. gļuks. es saņēmu ārkārtīgi jauku un paštaisītu kartiņu no Nikolas, kura ir mana mīļa draudzenīte no Kolumbijas/ASV, viņa tagad dzīvo kādā mazā pilsētiņā kaut kur Vašingtonas štatā un nodarbojas ar dažādām pašdarbībām, viņa ir ļoti sirsnīga un mīļa meitene, kurai vienmēr ir tējas krūze un kurai ir labs padomiņš kabatā, nu jā, un viņa man atsūtīja ļoti mīļu vēstulīti, un katrreiz, kad paliek mazliet auksti, es par to iedomājos, jo šīs ir tās domas, atmiņas un idejas, kas fiziski silda. un tad vēl biju nodarboties ar aerobiku, tik lielisks veids, kā tikt ārā no savas galvas un nedomāt, jo man ir apnicis domāt un malties pa visu, vajadzētu iet biežāk un nopietnāk, bet bet bet, ar manu jauno 9-18 grafiku tas ir grūtāk kā iepriekš, un te laikam ir galvenā paš-atklāsme, galvenais secinājums un viss pārējais: man riebjas grafiki, man ir ļoti, ļoti grūti ar darbalaikiem un ierobežotām iespējām, un vienīgais, ko es gribu, ir kontrolēt to, kā, ko un kad es daru. bet mans šībrīža darbs to neļauj, un tāpēc es jau domāju par iešanu prom, jo es esmu quitter un man ir grūti sevi lauzt, lai gan vajadzētu, ne. bet nekas, mierinu sevi ar domām par to, ka tas ir pagaidām un ka iešūpošos un būs labāk. tas gan ir interesants jautājums, ko vajadzētu kaut kad pašķetināt. bet to vēlāk, kad nebūs neskaitāmu degošu punktu to do listā un kad varēšu apsēsties un pakūpināt galvu.

citādāk viss mierīgi. mazliet iekšēja trauksmīte par lietām, mazliet ilgas kaut ko nekonkrēti mainīt, meklējam dzīvokli, un mācos izdomāt jaunas un interesantas receptes līdzņemamām pusdienām. tad, kad pirms kādām nedēļām tikos ar marko, stāstīju viņam par to, ka ļoti interesējos par to real life. un lūk, real life visā spožumā.