savādas dienas un savādas naktis, biju oksfordā un kembridžā, šogad esmu bijusi abās kembridžās, kas, protams, ir lieliski, bet nepalīdz izdomāt, ko darīt tālāk. kaut gan laikam jau nav daudz ko domāt, ir vienkārši jādara.

bet, kā jau rakstīju iepriekš, tas viss ir tik triviāls, ka sevi jāpiespiež atcerēties, pierakstīt un pārdomāt. ir dzīve ārpus traģēdijām, pat ja tās tevi personīgi neskar un vienkārši liek atkal un atkal apzināties nāves klātesamību ikdienā. un tas, kā var to *apzināties* un turpināt iet tālāk ar dienas gaitām, krāsot nagus, mazgāt traukus, iet uz randiņiem un iepazīties ar jauniem cilvēkiem, vienlaikus paturot prātā, ka tas viss ir tik pārejoši un ka tu nezini, ka tu nevari zināt, kā būs rīt, un vai tu vispār būsi rīt, tas viss pārāk ļoti atgādina un mani atgriež atpakaļ pie rih. un tās tumsas, kas bija pusgadu pēc tam. it kā pēc teju diviem gadiem man vajadzētu saprast un pieņemt dzīves pārejamību un to, cik viss ir nejaušs, bet nē. varbūt tas nemaz nav iespējams?

un tāpēc mēs tagad iesim uz krogu brokastīs, jo mana pēdējā diena londonā un man ļoti, ļoti, ļoti pietrūks manu džeku, mans mar ir lielisks, tik ļoti, ļoti lielisks, ka es nesaprotu, kā var iztēloties nākotni, kurā viņš nav pašsaprotama daļa. man ir tik ļoti laimējies, liekas, jo es esmu satikusi pāris no labākajiem cilvēkiem pasaulē. un kaut kā saliekot to kopā ar tām nāves bailēm, ir tā, ka jo vairāk apzinies, kas tev ir, jo lielāka paranoja un paralizējošas bailes to zaudēt.