es nezinu, kā tas ir - dzīvot bez bailēm. jau kādu krietnu laiku bailes un uztraukšanās ir manas ikdienas pamatsastāvdaļa, un es nezinu, kā lai no tām tiek vaļā. piemēram, mamma tagad ir aizbraukusi komandējumā uz Florenci, es visu laiku satraucos, ka varbūt kaut kas ar viņu notiks. katru dienu satraucos, ka kaut kas notiks ar maniem mīļajiem un tuvajiem, un katru nakti iemiegot sirdsklauves un prātoju par to, vai no rīta pamodīšos. katru reizi, kad māja paliek tukša, satraucos par to, ka apzags (jo ir jau apzaguši, un ne vienu reizi vien.) katru reizi, kad tēvs aizdzeras, satraucos, ka nodedzinās māju, jo reizēm viņš aizmirst izslēgt plīti. long story short, satraukties vienmēr var atrast par ko, bet tāda paranoiska dzīve nav nekas labs.

man liekas, problēma šeit ir apzināties savu bezspēcību un to, ka es, visticamāk, neko nevarēšu palīdzēt tad, kad tiešām kaut kādi sūdi notiks ar maniem mīļajiem, un tāda paniska satraukšanās par teju visu ir vienkārša sevis nodarbināšana, lai nevajadzētu domāt par to, ka vispār jau es neko, absolūti neko nevaru palīdzēt.