zini, man gan liekas, ka filmās (vispār atcerējos, ka vienā no manām pēdējā laika mīļākajām grāmatām - Annas Gavaldas Būt kopā - un viss - arī ir par atšķirībām, un tur viņi tās pārvar and there comes the happy end) un grāmatās vienkārši tas ir foršāk. tas ir skaistāk, romantiskāk un padara šo mākslas darbu interesantāku, cilvēkiem vieglāk saprotamu.

man gribas cerēt, ka mūsu - tavas, manas, manu tuvinieku, draugu, apkārtējo - atšķirības ir vairāk ārišķīgas nekā patiesas, godīgi sakot, es esmu pilnīgi pārliecināta - dzīvi var nodzīvot kopā ar teju ikvienu, tikai ir jāspēj pielāgoties, izkāpt no sevis un ieklausīties otrā. bet ne vienmēr cilvēki uz to ir spējīgi. ir tādi, kuriem gribas uzdāvināt ausu bakstāmos un latviešu valodas vārdnīcu naivā cerībā, ka mēs varētu labāk saprasties. lai gan citus vainot, protams, ir tik viegli. :)

godīgi sakot, nekad neesmu mēģinājusi izskatīties dumjāka, es vienkārši uzvedos dabiski un speru ārā visu, kas man nāk prātā. un tas reizēm man liek izskatīties stulbai. :)
un, protams, ka stulbums ir izdevīgs, tur nu tev piekrītu. actually, kuram gan būtu vajadzīgs gudrums? nu labi, labi. brālis teica, Sarkozī esot piesolījis slēgt antīkās literatūras mācību programmu universtitātē. nu tiešām, kuram gan kaut kas tāds ir vajadzīgs.

nu lūk, šajā brīdī es sāku murgot.