tā nav dzīve, tas ir kino

tāpēc, ka tajā laikā nekā cita nebija, aizgāju uz to filmu par meiteni un čomu, kuri tik ļoti, ļoti viens otru ienīst, ka varenais acteku burvestību dievs, pie kura statujas muzejā viņi strīdas, ieliek šos te abus vienu otra ķermenī. pat tad, kad pēc pusotras stundas cītīgi mocījos kalanētikā, joprojām domāju par tām mūsu savstarpējām atšķirībām. protams, filmās viss ir tik skaisti, un skolas teicamniece var iemīlēties futbola komandas kapteinī - absolūtā idiotā, un viņiem kopā ir labi. bet cik man savā visnotaļ īsajā mūžā ir nācies saprast, reālajā dzīvē tā tomēr nenotiek. ir atšķirības, kuras nav pārvaramas. esmu mēģinājusi, nu, tik tiešām no visas sirds centusies runāt un saprasties ar meitenēm, kuru mīļākajos žurnālos ir vairāk bilžu un reklāmu nekā teksta, un esmu mēģinājusi būt pa draugam, piemēram, ar maniem vecajiem klasesbiedriem, kuri, izdzirdot vārdu Ingmars Bergmans, prasa, vai tas ir Raimonda Bergmaņa tēvs. nē, nē, es saprotu, ir lietas, kuras vienkārši var nezināt un tā, bet šie cilvēki tik ļoti pašpārliecināti jūtas savā nezināšanā, ka man paliek bail un man paliek neērti. es esmu mēģinājusi arī būt kopā ar čomu, ar kuru man nudien nekā kopīga nav, jo it kā pretpoli taču pievelkoties, bet nu personīgā pieredze tomēr rāda, ka pievelkas, jā, taču uzreiz arī atvelkas, jo ir tās nepārvaramās atšķirības, kuras tik skaisti pārvar Holivudas filmās. nē, nu, protams, var jau visu laiku mīcīties un bučoties, lai nebūtu jārunā, taču tas tomēr pēc zināma laika apnīk. vismaz es visās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem meklēju bezgalību, meklēju to, lai otrs palīdz celties augšup, nevis ar savām neizprotamajām atšķirībām tur mani pie zemes. tādas pasauluztveres atšķirības var tikt pārvarētas tikai filmās, taču - es tā ceru - varbūt es atkal kļūdos.

starp citu, pēdējā laikā neesmu dzirdējusi neko skaistāku par Norah Jones - Humble me.