mēģinu mazāk satraukties, vairāk dzert ūdeni, mazāk kavēt un triekt laiku muļķībās, vairāk lasīt, mazāk pārdzīvot (vai tas ir tas pats, ka mazāk satraukties?), vairāk, nezinu, ļauties un tā. principā ja tā paskatās, šādi ieraksti atkārtojas ik pēc pāris mēnešiem, bet varbūt to sev vajag regulāri atgādināt.

bet vispār, ai. kaut kāds mazliet bezcerīgums uznācis, gribētos, lai ir vieglāk. un arī tas, ka pamazām pietrūkst amst., nu labi, pietrūkst mana mīļākā bāra, kas atradās 5 min attālumā no mitekļa un kur pēc pusnakts darbinieki ieslēdza skaļu rokmūziku un smēķēja iekštelpās. ar darbiniekiem sveicinājāmies uz ielas, un viņi kategoriski atteicās ar mani runāt angliski, jo es kādreiz biju izteikusies, ka mācos nīderlandiešu valodu, tāpēc visi bāra zēniņi man centās ar to palīdzēt.
man vienkārši reizēm liekas, ka mana ārzemju dzīve bija daudz interesantāka un aizraujošāka, bet tad es atceros, ka šī vismaz ir daudz īstāka dzīve. kaut kā tā. nezinu, neesmu izlēmis.