kaut kādas ļoti jocīgas dienas, tāds kā pārejas stāvoklis laikā, kad visvairāk gribētos stabilititāti. divas nedēļas līdz mājās braukšanai, bet tas liekas tik tālu un tik sarežģīti. kaut kā izrādās, ka man īsti nesanāk tā viegli pieņemt to, ka dažas dienas sanāk palikt pie draugiem un visādās jaunās vietās, gribas savu mitekli atpakaļ. tāda vispārpārņemoša melanholija, vainoju gan kojas, gan to, ka viss pamatīgi mainās, jo vispār kojas ir nejauka vieta, kur būt vasarā un vispār brīvdienās, pārāk daudz tukšuma, turklāt tagad, kad visi draugi ir izvākušies. palieku dažas dienas draudzenes miteklī, kamēr viņa ir portugālē, šī valsts šogad liekas galvenais brīvdienu galapunkts, un es no viņas logiem varu redzēt savu veco istabu, kura vairs nav mana istaba, jo tur nekā nav, tik jocīgi, kā visas platības izskatās vienādas. vienvārdsakot, es šobrīd galvenokārt brīvajā laikā apceru dzīvojamās platības (vai tās trūkuma) ietekmi uz manu pašsajūtu.

kaut kā pavasarī, kad plānoju vasaru un lietas, man likās, ka būtu laba ideja palikt amsterdamā līdz augustam, bet tagad ir tā, ka ļoti, ļoti negribas šeit būt. iespējams, tas vienkārši tāpēc, ka pēdējais mēnesis ir bijis pārāk traks un pārāk piepildīts, un piespiedu uzturēšanās šajā vietā īsti nepalīdz tam tikt pāri, iespējams, es vienkārši uzvedos bērnišķīgi un pārāk viegli esmu gatava ielaisties kaut kādos bērnišķīgos pārdzīvojumos, jo vispār ir ļoti labi, ka es šeit esmu un strādāju, es vienkārši laikam īsti negribu pieaugt un uzņemties atbildības, it sevišķi par naudām un citām ne pārāk patīkamām lietām. bet tas tā. in other news, brīvdienās noskaidroju, ka es tiešām nevaru būt 24/7 ar citiem cilvēkiem, pat ja tas ir mat. un pat ja tā ir tikai nedēļa, man vajag savu vietu un savu mieru. nav jau tā, ka es to īsti nezināju iepriekš, vienkārši tagad es to tiešām zinu.

bet vispār tā kā pietrūkst pārskata par to, ko es daru un kā iet, pat man viss ir pārāk lielā putrā un sajukumā. laikam vienkārši jāpiezvana mammai, gan būs labāk. un pietiek čīkstēt un lieki pārdzīvot, tāda mazliet bērnišķīga vēlme palīst zem segas un izvairīties no lielās dzīves problēmām un atbildībām.