vakara pēdējos prokrastinācijas mirkļos impulsu vadīta izdomāju aizrakstīt dāmai, par kuru rakstīju savu bdarbu, ka klau, es tikko pabeidzu savu bdarbu par taviem darbiem un idejām, un vai tevi interesētu to palasīties, uz ko viņa diezgan ātri atbildēja, ka tā kā mazliet bail, bet jā, lai sūtu. aizsūtīju viņai, jo kaut kā muļķīgi, ka raksti par kādu pusgadu un tas kāds par to nekad neuzzina, aizsūtīju vadītājai un recenzentam, visu pabeidzu un noapaļoju, un galu galā attapos Markusa istabā ar biedriem dzerot vīnu un svinot to, ka drīz, pavisam drīz mēs beigsim skolu un iegūsim grādusus, un viss būs citādāk. un tad, kad ar maķedoniešu draudzenīti attapāmies repojot un improvizējot uz Markusa dīvāna par neiespējamiem mīlasstāstiem mēnesgaismā un klaidoņiem, kas atrod ceļu mājup, bija tas brīdis, kad zini - dzīve ir šeit un tagad. pēc negulētām naktīm, panikām un pārdzīvojumiem, un trīcošām rokām tomēr pienāca tas brīdis, kad viss pēkšņi liekas skaidrs un saprotams.