jūtos pēc sūda, atkal saaukstēšanās, atkal kaut kāds drudzis, atkal bezmiegs un mošanās nakts vidū, lai aktīvi klepotu un mestu rokas pret debesīm izmisumā, un tas viss nedēļā, kad darāmo darbu ir vairāk nekā saprašanas un spēciņu. bet neko, piezvanīju mammai, sirsnīgi pasūdzējos, mamma piezvanīs ārstiem un speciālistiem, un kaut kad taču paliks labāk. līdz tam ēdīšu brokoļus, dzeršu sojas šokolādes pienu un gaidīšu ceturtdienu, kad braukšu mājās, kā arī cītīgi blenzīšu datora ekrānā, it kā tur būtu atbildes uz visiem jautājumiem, kuri mani jebkad ir interesējuši.

tāda, lūk, šībrīža ikdiena.