Klusuma skaņas Amsterdamas centrālteātrī bija tik ļoti skaista pieredze. tik ļoti, ļoti skaisti. un tā smeldze, gan par to neizdzīvoto dzīvi uz skatuves, gan par to, ka es skatos šo izrādi lielajā teātrī prom no mājām, kaut gan vajadzētu taču skatīties rīgā, mazliet ilgas pēc mājām un tās dzīves un tās sevis, kuras vairs nav. (pie šī brīža dramatiskuma vainoju to, ka ir vēls.)
un pēc tam teātra bārā bija silent disco, un pēc silent disco mēs ar hannu gājām prom, kāds kungs mani uzrunāja un stāstīja par to, ka viņš liek visiem saviem studentiem skatīties Hermani, es īsti nenoskaidroju, kas viņš bija un no kurienes, mēs skrējām uz pēdējo tramvaju savos papēžos un ar lielajām idejām un komentāriem, mēs esam mazas ideālistes un mums gribas pārmainīt pasauli, un iespējams, labākā lieta, kas ar mani ir notikusi, ir tas, ka šī vēlme mainīt pasauli joprojām nav pazudusi.

paldies Dievam, pasaulei, visiem augstākajiem spēkiem, ka pasaulē ir māksla.