bet vispār ir tā, ka šodien dziedāju psychosocial ar vidusskolas biedriem, svētku sajūta ir ļoti maza, bet it kā ziemassvētki taču ir spēja sajust pateicību un prieku par to, kas ir, un tādā gadījumā man ziemassvētki ir bieži.

es negribu izklausīties dramatiska (kaut gan ko tur daudz, I dig being melodramatic), bet šis gads man iemācīja novērtēt savus draugus pilnīgi citā līmenī. lai cik banāli tas neizklausītos, reizēm ir tā, ka citi cilvēki ir vienīgais pieturas punkts, kas tevi var atturēt no pilnīgas pazušanas, un par to es ļoti, ļoti pateicos. gan draugiem, gan dzīvei, gan augstākiem spēkiem, gan visuma randomam.