un šodien diezgan traki lija. pēcpusdienā aizbraucu līdz pastkastītei iemest kartiņu tētim dzimšanas dienā un līdz veikalam, un atpakaļceļā braucu pa garāko ceļu, kaut arī lija tik traki, ka pat gumijnieki sāka laist cauri. nospriedu, ka kāda starpība, neba bieži es tā vienkārši braucu pa lietu, kad nav auksts. lietus tā sitās acīs, ka neko nevarēja redzēt, un mati bija pilnīgi slapji, kā arī šis lietus laikam arī izrādījās liktenīgs manam aipodam. pārāk daudz ūdens, liekas, un tagad vairs neslēdzas iekšā. mācos nepieķerties lietām, bet grūti. daudz saistītu atmiņu un pārspīlēta lietu nozīmība.

un es vienmēr jūtos kā tāda anarhiste, kad apzināti kaut kur neieliku komatu.