es nezinu, kāpēc pēdējā laikā vispār negribas neko rakstīt. nav tā, ka nebūtu, ko teikt, jo ir visādi notikumi un idejas, un piedzīvojumi, bet laikam tas vairs nav nekas jauns.
bet vakar skaistākais brīdis bija tad, kad braucu lejup no uzkalniņa, austiņās skanēja beirut dziesma vagabond, un uz brīdi saule spīdēja sejā tik spoži, ka apžilba acis. un uz brīdi bija tā spēcīgā sajūta, ka vienīgais, kam ir kaut kāda nozīme, ir fizisks prieks, ka galu galā mēs esam ķermeņi, un tāpēc vajag pievērst uzmanību ķermeniskām lietām, piemēram, tā spēcīgā laimīte, kas rodas, ja guli tīros, svaigos palagos, vai arī patīkama smarža mājās, saules gaisma sejā, mati, kas plīvo vējā, rumkola pēc garas, trakas dienas. tādi mazie prieciņi, kas atgādina, ka es nepievēršu pietiekami daudz uzmanības apkārtējai pasaulē maņu veidā. ne viss ir jāanalizē un jāapraksta, just arī ir svarīgi.

nopirku biļetes uz rīgu novembrī. ceru, ka līdz tam laikapstākļi pie jums nomierināsies.