kā sauc to sajūtu, kad it kā nekas vēl nav beidzies, bet jau jūties bēdīgu un sentimentālu sajūtu pārņemts?
tikko ar nikolu runājām par to, kā skrien laiks un kā viss beidzas, par to, kā diezin vai satiksim viens otru un viena otru pēc skolas beigās, pasaule paliek arvien mazāka, bet tomēr kaut kā pamanās izplesties, ja draugi dzīvo dažādos kontinentos.
un šodien ilgi braucu tramvajā, vēroju pilsētu un lasīju par brain death, kaut kā sajucis laiks un dienas, un pilsēta joprojām liekas, nezinu, nepieņemoša. ielas zinu, vietas zinu, varu pārvietoties no viena gala uz otru bez domāšanas, bet kaut kā ļoti trūkst. atkal meklēju darbu, joprojām tā kā līst, miteklī auksti, tāds piano magic noskaņojums. un tas viss tāpēc, ka ir mazliet smeldze par laiku, kas nemaz nav vēl pagājis.