mans pēdējo nedēļu ritms ir ļoti traks un aizņemts, bet laikam tas ir labi. tādas paviršas sarunas ar draugiem liftos, īsas skaipa ziņas un dažas pastkartes, un ar pusi ģimenes sazinos ar whatsapp. un vispār, tas ir apbrīnojami, kā ar laiku lietas, kas likās tik dramatiskas iepriekš, kļūst daudz vienkāršākas. šoreiz es par skolu, jo rīt no rīta prezentācija, bet nekā īsti vēl nav, bet satraukties par to arī nevaru, jo neliekas pārāk traki. šodien ar marko runājām par smago akadēmiķu dzīvi mūsdienās, tas ir, par publish or perish parādību, un līdz kaulam sapratu, cik ļoti šis virziens nav man.
bet pagaidām es mēģinu pārbaudīt, kā ir dzīvot funkcionāli un piepildīti. man ir skola, man ir divi darbi, ir ārpusskolas aktivitātes, kā arī drīz sāksies valodas kursi. ir skaisti puiši apkārt un meitenes, kuras aicina vakariņās un uz sporta zāli. ir biļete pēc dažām nedēļām apciemot ģimeni, kā arī vēl jānopērk biļetes mājās un visādos ciemos. un pārmaiņu pēc ir tā, ka nav pat jāgrabina santīmi, jo kaut kā darbu sakarā pat ir kaut kāda nauda. tikai laika nav, tāpēc arvien biežāk saku nē spontāniem piedāvājumiem. no otras puses, mēs teju spontāni aizbraucām uz parīzi uz vienu dienu, tā ka nav pat traki. (teju spontāni tāpēc, ka biļetes nopirkām dažas dienas iepriekš.)

galvenais, liekas, ir pārāk nesatraukties. neraugoties uz to, ka jau ir pietiekami daudz gadu piedzīvots, dzīve joprojām biedē, kā arī automātiskās durvis joprojām mulsina. tā pat nav metafora, mums skolā vienkārši ir tādas jocīgas durvis, kurās regulāri sanāk ieskriet.