iedomājos, ka liela daļa manu problēmu un išūzu sākas ar to, ka man liekas, ka visam dzīvē ir jābūt kaut kādā līdzsvarā, ka nevar dabūt visu. tas, liekas, ir arī saistīts ar to mazvērtības kompleksu pārvarēšanas pamācību, ka vajag koncentrēties uz pozitīvo savā dzīvē un izskatā, piemēram, sakot sev, ka es neesmu īpaši glīta, bet man toties ir ļoti skaisti mati. un tad nepaiet ne pārāk ilgs laiks, kad sāc jau domāt, ka vispār jau jā, ja reiz man ir skaisti mati, tad kaut kas cits ir tā kā jāupurē vai kaut kas cits nepienākas. un, kā izrādās, šī doma manī ir tik dziļi, ka katru dienu strīdos ar sevi. jo pirmkārt jau ideja par to, ka esi kaut ko nopelnījis, jo tev kaut kā nav, ir mazliet absurda. ka man neveicas mīlestībā, jo man iet visnotaļ labi skolā, piemēram.