tā jau vispār man iet labi, viss ir ļoti forši un es turos, pat mana terapeite nesen teica, ka es vispār esmu jau tā kā kārtībā, bet reizēm, neraugoties uz to visu, ir tāda smeldze iekšā, nu tāda smeldze iekšā par to, ka citu dzīves vienmēr ir aizraujošākas, piepildītākas, labākas, vienvārdsakot, dzīvojamākas par manējo. tā iekšēja vēlme sevi salīdzināt un, protams, automātiski nolīdzināt, kad domāju par citiem, nu, tā vēlme laikam ir uz mūžu.
bet tas laikam arī no tām atvadām pēdējā laikā un no tās mūžīgās negulēšanas.

es ceru, ka kādreiz iemācīšos gulēt vairāk par piecām stundām dienā, bet pamazām atmetu cerības. mamma, kā liekas, ar to arī cīnās visu mūžu.