un ir tā, ka man ir viens tāds draugs, ar kuru vienmēr ir viegli un saprotami, vismaz vairāk vai mazāk, un viņš tagad uz pusgadu brauc uz ķīnu, turpat, kur mans mīļais markuss, un tas ir pusgads, un mēs jau tūlīt beigsim skolu, un tad tur nekas daudz vairs nepaliks. skaips, protams, ir laba lieta, bet tas laikam ir starptautisko skolu galvenais mīnuss. tos cilvēkus pēc tam ne vienmēr gluži nejauši sanāk satikt uz ielu stūriem vai pie kinoteātru kasēm. it kā nekas īpašs, bet vakar ar šo draugu bijām augšā līdz kādiem pustrijiem, un viņš taču tūlīt brauc prom, tāpēc tā liekas, ka vajag uzvesties kā nepilngadīgiem romantiķiem, lai gan nekā romantiska vai nepilngadīga tur īsti nav. es nezinu, kāpēc to tagad stāstu, man vienkārši ir nogurums pēc dienas ar suņiem un aplēkāšanas, un es neesmu gulējusi daudz, toties visu laiku dzeru ar smukiem džekiem. tas ir, es dzeru, bet smukie džeki klausās un atbild.

un tāds viņa dzīvo zemāk noskaņojums. pat nezinu.
tāda kā smeldze, tiešām, jo zini, cik daudz var būt.