12. marts 2007. gads, 21:33
..un tad reizēm es tā apstājos un sev prasu, vai tiešām, Agnese, šī tava uzspēlētā neatkarība, pārspīlētā patstāvība, tā kliedzošā pašpietiekamības pozas ieņemšana un neaptveramā pašas uzsvērtā unikalitāte nudien ir labāka, veselīgāka par citu miermīlīgo manierīgumu un mietpilsoniskumu. Placebo ir tā dziesma Hang on to your IQ, aš liekas, ka par mani. tik izmisīgi gudra, tik izmisīgi neatkārtojama, tik izmisīgi... tik izmisīgi unikāla. un tad es saku sev, apstājies, hei, apstājies, kamēr vēl vari, kamēr vēl neesi visu brutāli sapipusi, kamēr vēl neesi sapinusies pati savos mudžekļos - kas no tavas unikālās personības ir īsts un kas ir izdomāts. īsta neatkarība? īsta patstāvība? īsta gudrība? nezin vai. ja vien varētu uz kādu brīdi sevi izslēgt - nu tā, atpūsties. kaut kā to pasauli beigt uztvert tik ļoti subjektīvi - it's not all about you, baby. a vot gribās, ai, kā gribās sevi pasludināt par pasaules centru, ieņemt ''man nevienu citu nevajag'' pozīciju un gaidīt, kad citi zemosies manas unikālās personības priekšā.

kuš, kuš, Agnese, kuš, kuš.