Ļoti personīgs viedoklis, un var izrādīties krietni atšķirīgs no vispārējā, bet veloceliņa statuss līdzpilsoņu prātos nav pielīdzināts brauktuvei. Ja mēs par principu - man nav ne jausmas kādas ir civiltiesiskās sekas situācijā, ja mani sabrauc velosipēdists uz veloceliņa. Ja tomēr pieņemam, ka cilvēks nav likumu grāmata, tad, manuprāt, veloceliņš nav nostiprinājies cilvēku apziņā kā kaut kas atdalīts no ietves. Tur var vainot gan to, ka parādība ir salīdzinoši jauna, gan nepietiekamo sabiedrības zombēšanu, gan nepārdomātus veloceliņus, gan, atvainojiet, pašus velosipēdistus, kuri nerada tādu viennozīmīgu priekšstatu, ka uz veloceliņa viss ir pa nopietno. Sit mani nost, bet autobraucējs trijos naktī tukšā krustojumā stāvēs pie sarkanā. Jei bogu, stāvēs. Velobraucējs... šodien desmit minūšu pastaiga, un redzēju divus apdāvinātus velobraucējus, no kuriem viens bija pašnāvnieks, otrs - vienkārši nekulturāls braucējs.