svētīgs laiks.
tik skaisti cilvēki, tik daudz kas jāmācās, tik daudz lietu, par ko apdomāties. kaut vai tie rēgi, tie Ibsena spoki, kurus nelaižu vaļā pat tad, ja viņi ar mani runājot vairs vispār pat acīs neskatās. garš, garš stāsts, bet es esmu mājās. soma vēl ir lejā un pati esmu augšā, mēģinu pamazām atklimatizēties, it kā nebiju prom ilgi, knapi nedēļa, bet. ja nedēļas laikā šķērso Latviju krustu šķērsu, peldies neskaitāmas reizes Daugavā un guli neapdzīvotās pļavās, piedzīvo neaprakstāmus saulrietus un to ārkārtīgo lauku romantiku, kad brauc saulrietā pa lauku ceļu ar plīvojošiem matiem un lakatiņu, kas vējā ārdās, un tad vēl tie visi cilvēki, sarunas, vakar vēl ar ieviņu līdz trijiem klačojāmies, sēžot pļavas vidū, nu, vienvārdsakot, tas laiks aiziet pilnīgi citādāk. viena nedēļa, kas atsver visus tos nodzertos mēnešus, un es tiešām zinu, ka vēlos dzīvot latvijā. tik neaprakstāmi skaista zeme, un kad vēl iebrauc Latgalē, nu nezinu, kā to var nesaprast. tās taču ir mājas, tā ir vieta, kur man pēc 20 gadiem būs māja ezera krastā meža vidū, es pat zinu ezeru un es zinu to mežu, kur gribu dzīvot. bet tagad man ir jādara citas lietas, pat tomiņš teica, lai es saņemos, sapurinos un pabeidzu to, ko pati esmu iesākusi.
vienvārdsakot, vēl divarpus nedēļas dievzemītē.