interesantākais ir atcerēties visādus notikumus un saprast, ka jā, tagad man noteikti būtu dūša to darīt citādāk/beidzot iebilst. pateikt, ka nē, nav ok bīdīt savu pašlepnumu uz mana pazemojuma rēķina. bet nu laikam tas ir tāpat kā ar tām grāmatām: vajag izlasīt visas tās lielās lietas, lai kaut ko sāktu saprast, bet pēc tam laikam jāpārlasa vēlreiz, lai saprastu pašus darbus kā tādus.

cita starpā mums vakar bija forša ballīte, man tiešām liekas, ka vienīgās ballītes, kurās es jūtos superīgi(ņi), ir tās, kuras es pati taisu. un man ļoti patīk taisīt ballītes. vēl man patīk tādi mierīgi vakari kā šis, kad ārā līst, istabā pustumsa, un viss liekas tik.. silts. tas nekas, ka viss patiesībā ir drausmīgi un pretīgi, un man vajadzētu beidzot samest tuvākajai nedēļai nepieciešamāko vienā mugursomā un doties prom, bet. es ceru, ka es kādreiz sākšu realizēt to, ko, manuprāt, vajadzētu darīt, ne tikai to, kas vieglāk. vai vienkārši gļēvulīgāk, citiem vārdiem sakot.