ir dziesmas, kas mūžam asociēsies ar kaut ko konkrētu un ļoti aptaustāmu, un viena no tām ir prince - purple rain. pirmoreizi amsterdamā, kas bija pirms vairāk kā diviem gadiem, pēc beirut koncerta mēs ieklīdām vienā barčikā, kur bija tāds pavecs un ļoti sprigans čalis, kurš sākotnēji spēlēja blūzu un tad jau aizgāja visos citos virzienos. un tur nu mēs tādi četri sēdējām, es un trīs džeki, visi jauni, skaisti un bezmērķīguma spārnoti, iespējams, tas vispār arī bija visdepresīvākais laiks, mēs bijām pilnīgā ķitē, jo pirmo reizi amsterdamā, un tad jau krietni uz rīta pusi viņa grupa sāka baigi improvizēt un trakot, un galu galā viņi tur spēlēja purple rain. mēs visi mazliet aizlidojām, nakts vēl bija gara, jo man bija jāiešmurgulējas iekšā viņu viesnīcā, jo mūsējā bija daudz par tālu, un tad tas bija tā, nu, skaisti. no rīta braucām mājās, bet purple rain vienmēr liekas kā tāda himna pēdējām vidusskolas dienām. absolūta neziņa par to, ko un kā vajag/gribas, ko darīt tālāk un kā, un vispār kāpēc. tāda kā himna vismulsinošākajam, skumjākajam un tumšākajam laikam manā dzīvē.