sūrst pēdas, sāp galva, draudziņš ir apmaldījies Briselē un viss ir bardaks, visi matrači izņurcīti, un otrā stāva dzīvojamā istabā joprojām man neskaidru iemeslu dēļ mitinās brālēns. es varētu teiktu, ka ir milzīgs nogurums, bet tas taču neko nepateiktu.
es esmu atradinājusies no cilvēku pilnām dienām. ir grāmatu pilnas dienas un cilvēku pilnas naktis, ir aizraujoši vakari un garlaicīgi rīti (vai gluži pretēji), un reti ir tā aizraujoši no rīta līdz vakaram, un mana smadzene tak ir nespējīga tik daudz informācijas uztvert.
un šis nav tas nogurums, kas liek klusi mīlēt visu pasauli. šis ir tas nogurums, kas liek pārmest atkal un atkal vienas un tās pašas lietas draugiem n-tās reizes pēc kārtas.

ai. un vispār, ja es pavasarī braucu mājās skatīties, kā aug lapas, tagad es skatos gaismu. tik ļoti, ļoti... breathtaking. it sevišķi vakari, it sevišķi manā istabā.