svētdienas rīts.
aiz loga snieg tādas lielas ļeckas, šāds sniegs man visvairāk nepatīk. tikai smagums. media player's spītīgi met manām ausīm tikai Joe Dassin, un šorīt no viņa spēju uztvert tikai skumjas. laikam šīs ir tās skumjas, par kurām toreiz Dace runāja. tās, kuras ceļ uz augšu. skumt franciski, ne slāviski vai latviski. vai skumjām maz ir nacionālā piederība? kuš, kuš. vistrakākie ir rīti. kad atveru acis un atceros, ka neviena cita šajos kvadrātmetros nav, un man vien pašai ir jāceļas, jāvelk halāts un jādodas ārā barot mājdzīvnieki. reizēm liekas, ka mēs te kā tāda zemnieku saimniecība esam. un pārāk neatkarīgi no pārējās pasaules, vienīgais, kas mūs vieno, ir elektrība un Lattelekom. regulāri aizmirstu nopirkt kaut ko ēdamu un šodien iešu pirkt gumijniekus. neko citu šādos laikapstākļos laikam jau vilkt nemaz nevar.