par to, cik grūta dzīve
katrreiz, kad ir jāraksta kaut kāda eseja, tas ir garš un visnotaļ mokošs process.
viss sākas ar tematu, kas ir kaut kādā ziņā jāizauklē, jāizaudzina prātā, jāapdomā no visām pusēm. tad ir beidzot jāsāk rakstīt, kas prasa ilgu saņemšanos, bet lielākoties aiziet ļoti ātri. un tad ir apstrāde, kas ir viskaitinošākais process. piemēram, tagad es jau kādas 40 min vienkārši novilcinu to procesu, jo apnicis taču. bet vajag vienreiz pielikt punktu un iesniegt, cik tad var vilcināties, vai ne. visi komentāri no Markusa saņemti, draugi apzvanīti, pat ar mammu par manām sarkanajām kurpēm parunājām (kā izrādās, manas jaunās sarkanās kurpes izskatās ''elegantas'' un ''kā no Čaka ielas''. kaut kas nav riktīgi.), un arī ar Līvu paklačojāmies.
es vienkārši nemāku rakstīt secinājumus, tāpēc tā.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: