laimīgas dienas ar something strange is going on noskaņu gaisā. ne priekšnojauta, ne mistiskās trīsas, laikam vienkārši iekšējs nemiers, sak, ja mēs jau tagad esam tik tuvi, kas notiks tālāk.
laikam metīšu nost teātri otrdienu vakaros, nu tas fiziski nav iespējams. ja esi skolā no 8.30 līdz sešiem vakarā, nu, pēc tam fiziski nav spēka uzsēsties uz riteņa un kaut kur braukt. un tā pa pusei kaut ko darīt ir stulbi.

un vakar bija tik viegli, viegli; kaut kā liekas tik vienkārši pavisam tieši un atklāti pateikt visu, kas uz sirds, pat esot skaidrākam par avota ūdentiņu. tas laikam ir labi, ne.