reizēm tas nogurums ir tāds, ka vienkārši ieritināties zem segas, ne ar vienu nerunāt un vispār atslēgties. un reizēm, kā, piemēram, šodien, nogurums ir tāds, kas liek gribēt apķert visu pasauli, visus sabučot un samīļot, un apčubināt. kāds man teica, ka man vajagot vairāk mīlestības, bet muļķības taču. man vienkārši vajag labāk saprast, kāpēc reizēm pēc dažām glāzēm vīna un/vai pusgulētām naktīm un aizņemtām dienām manī ir šāda mīlestība, un kāpēc reizēm nekā tāda nav.

es nezinu, cik grūti ir nest iekšā tādu naidu, bet nest iekšā mīlestību, ko ārā izlaist ir grūti, ir ļoti, ļoti smacējoši.