visu aizmirstu un atlieku, jo laiks kaut kur pazūd. pēdējās naktis guļu tikai piecas stundas, pārsteidzošā kārtā nogurums ir periodisks. laiks joprojām kaut kur pazūd. kaut kur starp rīta dušu un pirmo kafiju, kaut kur starp ņammu pirkšanu un sesto vakara kafiju, kas tik un tā uz mani vairs neiedarbojas, kaut kur starp riteņošanu turpu šurpu un sarunām ar random skolasbiedriem. vai nu es visu daru pārāk nopietni, vai arī maniem biedriem vienkārši ir vairāk laika, jo kaut kā.. nu, it kā nekas nenotiek, bet laika nav. ir tikai neizlasītas grāmatas, neizgludinātas drēbes un izstaipīti t-krekli.
pēcpusdienas nomidzis, vienvārdsakot.