man īsti pēdējā laikā nav ko teikt, varbūt izņemot pavisam triviālas, ikdienišķas lietas. rītos piecelties ir grūti, pat ja pirmā lekcija ir pie smukā kinovēstures pasniedzēja. visādas skaistas idejas un tā, tikai reizēm pašai vēl sev jāatgādina, ka ideja pati sevi neizpildīs, ka man vajag rakstīt tos e-pastus un vēstules, un ar to jau nekas nebeidzas. ir visādi patīkami nieki, piemēram, savas esejas/radošā uzdevuma beigās saņemt piezīmi beautiful, izdomāt visādus variantus un atrisināt situācijas, un ir arī visādi klupšanas akmeņi, es joprojām runāju pirms domāju, un jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz problēmu tas sagādā. reizēm es no visas sirds cenšos neteikt vispār neko, bet man ir stulba seja, un vienīgais, ko es tiešām varu izrādīt, ir neapmierinātība/iebildumi. joprojām mani aizrauj sīkas un bērnišķīgas lietas, un joprojām sajūsmā situ plaukstas katrreiz, kad redzu narwhals video. vienvārdsakot, dzīve iet uz priekšu. pamazām, palēnām, bet tomēr.