tas, ka es saprotu, ka uzvedos absurdi un spriežu pilnīgi neracionāli, nu, tas jau nemaina to, ka es tieši tā turpinu domāt. un, tā kā es pati saprotu, cik smieklīgi es domāju, ir ļoti grūti kaut kā saturēties kopā, jo jau atkal prāts saka kaut ko atšķirīgu no sirsniņas.
ā, un vēl man likās noderīgi pierakstīt, ka laikam draudziņa drāma ir pārvarēta. varbūt pat pēc kāda laika mēs varēsim būt pilnīgi platoniski un varbūt pat racionāli.
un vēl man liekas smieklīgi, ka par postmodernismu mēs runājam terminos, ko izmantojam arī loģikā. varbūt tas arī varētu būt galvenais iemesls, kāpēc man varētu patikt loģika.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: