God is in the house
man patīk brīvdienas. patīk laiski gulēt līdz pusdienlaikam, laiski pildīt dumjus testus sieviešu žurnālos un laiski pārdomāties pie laiskas kafijas krūzes. neko nedarīt. ne-ko. jā, jā, zinu - aktīvas brīvdienas ir labāk, tas ir veselīgāk un tā tālāk, bet man tiešām pietiek dzīves darbdienās. brīvdienās es nonāku pie secinājumiem, slēdzieniem un kopsakarībām. un sestdienās vienmēr ir tā foršā sajūta, ka pirmdiena nepienāks. jā, jā, pirmdiena vienmēr ir pienākusi un arī šoreiz pienāks, bet nekas - sestdienā vari dzīvoties līksms ar domu, ka nu šoreiz, šoreiz debesis būs tev labvēlīgas un pirmdienas nebūs.

pildīju no rīta testu kādā no tiem visiem sieviešu žurnāliem. testu par mīlestību, protams. nez kāpēc ienāca prātā, ka manī ir šis tas no vīrieša, varbūt pat dziļākajā būtībā esmu vīrietis. man vienmēr ir paticis dominēt, vienmēr paticis būt noteicējai. arī pār attiecībām ar pretējo dzimumu, kas laikam nav tik sievišķīgi. bet kas gan šajā unisex laikmetā zina, kas ir sievišķīgs un kas - vīrišķīgs? un kaut kā turpinot savu domu ķēdīti par sevi kā vīrieti, iedomājos, ka noteikti būtu gejs. zibenīga doma bez pamatojuma.

iešu skatīties Eirovīziju un mēģināšu nedomāt. nedomāt par to, ka vajadzētu pateikt tikai vienu vārdu vai izdarīt kaut vienu žestu, lai sāktos kaut kas jauns manā dzīvē. bet nē, neesmu pieradusi, ka kāds cits izdara visu manā vietā. man, protams, ir bail.