godīgi sakot, nespēju vien sagaidīt to, kad beidzot, BEIDZOT varēšu saukties liela un man būs kabatā papīriņš, ka neesmu mežā dzimusi un augusi, kā uzskata Cukijs, bet gan esmu kaut ko sasniegusi un varēšu brist lielajā, plašajā pasaulē. sauciet un lamājiet mani par jaunības maksimālisma skarto [šķiet, ka šāds apzīmējums tiek lietots sliktā nozīmē], bet es neesmu vainīga pie tā, ka dzimusi nepareizā gadā esmu un man tāpēc jāpacieš savu vienaudžu trulums. un patstāvība jau neiestājas tad, kad tev 18 paliek - ting ling, viena nakts un bladāc!, tu esi patstāvīgs, neatkarīgs un visupatsvarošs, lai gan dzīvo vēl ar vecākiem un ij zeķes nevīžo izmazgāt pats. un, godīgi sakot, nevaru sagaidīt, kad patstāvīga varēšu būt. un ne jau tāpēc, lai tusētos līdz pieciem no rīta un mājās aizdomīgus tipus vestu, bet lai kaut ko sasniegtu pati, ne ar vecāku izpalīdzīgo roku. ekk, bet mamma gan man ir kapitāla :)

un drausmīgi auksts.