man bija skaists sapnis, kurā instruktors man novēlēja veiksmīti, bet tas bija tikai sapnis. lai gan es laikam atradu kādu, kurš tic tam, ka es to varu izdarīt, tb rīgas instruktore taču neparakstītu manu papīru, ja viņai liktos, ka nē, šeit būs beigta balle. brālis gan sāka jokot, ka varbūt man vispār eksāmenu kārtot jābrauc uz Baltinavu, jo tur nav luksoforu, un es viņu apsolīju piekaut līdz zilumiem ar attiecīgo pozitīvā/negatīvā iznākuma kartiņu. ceru, ka beigs līt, ceru, ka panika tā arī nesāksies, jo pagaidām viss šķiet mierīgi. tas tiešām palīdz, ja ir citas lietas, par kurām domāt un uztraukties.
un neatkarīgi no rezultāta mums rīt būs satriecošs baļļuks. I feel it in my fingers, I feel it in my toes.
(un es nekad nebiju domājusi, ka šāda diena tiešām pienāks. man likās, ka man būtu jājūtas, nu nez, drošākai. pašpārliecinātākai. bet es tikai nevaru izdomāt, kādus apavus vilkt.)