Es mīlu tevi, bērniškīgā iela,
Ar visu tavu izdomāto mieru,
Ar kilogramos sasvārstīto prieku,
Un to, kas visām strīpām pāri rauj.
Es mīlu tevi tumsas antracītā
Un laimes lietus noraudātos logos,
Un tagad - ne ar pirmo mīlestību -
Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.
Ar to, kur beidzas ikdienības gaisi,
Ar to, kur beidzas viss un sākas kosmoss,
Jo tikai kosmosam ir sākums.
Es nezinu. Es zināšu varbūt.
Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.
Es domāju, ka visas sāpes smagas,
Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.
Es mīlu tevi, dzīve!
Sāp?
Jā. Beidzot sāp.

(O. Vācietis)