pēdējā laikā jūsmoju par to, ka mati jau sasienami īsā, pavisam īsā, bet tomēr - bizē, vairāk kā parasti priecājos par visādām kleitām un svārkiem, un galu galā bikses uzvelku divreiz nedēļā, kad ir braukšanas nodarbība (ir tomēr diezgan neērti, ja instruktors nemitīgi pieskaras kailiem ceļgaliem), un īpaši priecājos arī par vīriešiem uzvalkos. jā, un vēl es šodien noskatījos otro filmu par Indiana Džounsu un, protams, esmu absolūtā sajūsmā, jo es pavelkos tieši uz tādiem vīriešiem. nē, nu nav jau tā, ka es esmu dzīvē satikusi tādu Indiana Džounsu, bet tā teorētiski, protams, viņš ir pārākais ideāls. vienvārdsakot, lai dzīvo 50to gadu izpratne par sievišķīgumu un vīrišķīgumu, heh.