es esmu tik drausmīgi nogurusi, pfffffff. durvis un skapji kļūst nestabili, kad pret tiem atbalstos, gludinot sabojāju savu mīļāko paltraku (morāle - na(*&j gludekļus), un no rītiem atrast kopā liekamas drēbes ir teju neiespējami. māmiņa cenšas mani pāraudzināt, stāsta, ka man jāiet gulēt laicīgi, bet tas tak nestrādā, es vienkārši sāku funkcionēt tikai ap pēcpusdienām. ja reiz 3 liceja gadi ar celšanos sešos mani nepāraudzināja, diezin vai kaut kas piespiedīs mani iet gulēt pirms diviem naktī. un pats trakākais ir tas, ka tie sučkas ir izņēmuši no tirgošanas manas mīļākās cigaretes.

bet vispār.. tas pārgurums šoreiz ir tāds pozitīvs. nogurums no tā, ka tik daudz kas notiek un ir jādara, nevis no tā, ka es gribu nomirt. what a difference a year can make, vai ne.