nekad nebūtu domājusi, ka tas ir iespējams, bet dzīve arī šeit ir ieripojusi martam pierastās sliedēs, t.i. - nemitīgi kaut kas jādara, nemitīgs pārgurums un pamatīgas grūtības no rītiem piecelties. vakar ļoti pārsteigta secināju, ka wow, ap sešiem vēl ir gaišs, šī tumsas atkāpšanās mani ar katru gadu pārsteidz arvien vairāk. lasu Zontāgas early diaries un prātoju par to, kāpēc sievietes, kuras kaut ko sasniedz tādā kā intelektuālās domas ziņā, nez, kā to precīzāk nosaukt, ir lezbietes, t.i., šīs divas, kuras es varu iedomāties (Zontāga un Vulfa), ir lezbietes, līdz ar to es vispārinu, bet citu jau daudz nemaz nav.  šorīt novēroju, ka pēc pamošanās acis ir aizpampušas vēl kādu pusotru stundu, un sajutos dikti veca, lai arī lol, man tā vienmēr ir bijis. laikam pirmsmiega kafijas tomēr ir slikts paradums, bet no rītiem arvien biežāk prasās tēju. vakar nosūtīju vienus dokumentus, tagad jāpārslēdzas citu dokumentu sagatavošanai, tb jāsaliek savs portfolio un jāsūta radošām vietām. un vēl, lai cik tas nebūtu jocīgi, es vairs tik ļoti nešaubos par sevi un savām spējām, viss viens, runa ir par izskatīšanos patīkami vai eseju rakstīšanām. vēl man arī, kā izrādās, patīk tulkot un patīk arī taisīt ēst, tikai man nav ne jausmas, kā jāgatavo prosa, but i'm gonna find that out. failure is the best way to learn, dziedāja Kings of Convenience.

vienvārdsakot, marts kā jau marts. gaismas atgriešanās un spēku izsīkums kā jau katru gadu mani atkal pārsteidz, tāpat kā sniegs pārsteidz Rīgas domi. jā, un vakar pie dzelzceļa tilta bija tik mīlīgs sniegavīru tusiņš - kāds bija sacēlis apmēram desmit sniegavīrus - visam autobusam lika sasmaidīties. sirsnīgi.