iespējams, viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem ever


Neko es nevēlos tik tevi mīlēt
spēj negaiss piepildīt ieleju
zivs piepilda upi

es radīju tevi pēc savas vientulības mēra
veselu pasauli kur paslēpties
dienas un naktis kad saprasties

lai tavās acīs redzētu vien to
ko domāju par tevi
un pasauli pēc tavas līdzības

un dienas un naktis kuru miju kārto tavi plaksti
(P. Eliārs)

paņēmu rokās savu zaļo kladi ar Degā dejotājām, īpatnēji, pēdējo mēnešu laikā tur ir divi ieraksti - viens janvārī, viens augusta vidū. toties tur ir nenormāli daudz ierakstu no pagāšgada ziemas/pavasara, zinu, ka atkārtojos, bet joprojām esmu mazliet pārsteigta, ka to tiešām pārdzīvoju.