un vēl mums ir obligātā literatūra, kas gan varbūt būs mazliet pārdzīvojamāk par tām vidusskolā lasāmajām grāmatām ar gariem apcerējumiem par zemes aršanas sarežģīto mākslu, un nākamā semestra laikā mums esot jālasa Keruaka Ceļā, Vulfas Deloveja kundze un vēl visādas labas lietas. Līva vakar dzirdēja vienu kursa čali lielāmies, ka viņš dzīves laikā ir izlasījis 5 grāmatas, varbūt tomēr obligātā literatūra ir nepieciešama.
tikko lekcijas beigās uzsprāga projektors un vēl kādu laiku turpināja kūpēt, pirmdien man būs pirmā braukšanas nodarbība, vakar sāku labot vienu rakstu māmiņai par the Moyamoya disease/syndrome, kuru no latviešu valodas angliski esot iztulkojis kāds slimnīcas darbinieks, kurš zinot angļu valodu, un oh my, tas raksts ir drausmīgs. vismaz vēl viena iespējamā profesija atkrīt - es nekad nebūšu medicīnas tulks, khe. bet vispār es esmu sākusi taisīt savu portfolio, ja nu tomēr tā viena skola izrāda par mani interesi, un ir tik forša sajūta, kad saproti - psc, man tomēr ir ko teikt. (jo mani visvairāk biedē tā iespējamība, ka es sākšu kaut ko darīt un kaut kam nopietni pievērsīšos, lai dažus mirkļus vēlāk secinātu, ka nē, man nav ko teikt.)